Viņi šeit bija vienu no pēdējām reizēm (oficiāli)!

...jau tā skumīgi palika. Jā, tikai iedomājoties par to, ka RHV divpadsmitie šeit ir pēdējo reizi, oficiāli pēdējo. Kā jau var saprast, šodien bija izlaidums - 12.klasēm. Sagaidīju Terēzi, lai kopā dotos iekšā skolas sporta zālē, kur norisinājās viss galvenais. Un sāka nākt 12.A, tad 12.B un visbeidzot 12.C.. Cik visi izskatījās skaisti, nav ko piebilst. Kleitas, frizūras, uzvalki un viss pārējais saistošais. Ziedi - kā vienmēr daudz, spilgi. 12.A klases runa priekš viņu audzinātāja - Ģirta - bija tik aizkustinoša, ka bez asarām tur nebija iztikt.. Tik tiešām no sirds!
Arī man bija 7 skaistas rozes līdzi. 7, maniem īpašajiem divpadsmitajiem.
Nofotogrāfējos ar visiem, ar ko vēlējos. Izlaidums viennozīmīgi izdevies. Ļoti, ļoti gaidīsim visus ciemos, skolā.

Pēc tam devos uz centru. Kopā ar Terēzi. Satikām pa ceļam viņas Edgaru, devāmies līdz Stocmann. Es izstaigāju to iepirkšanās centru. Tad aizgāju uz Valters un Rapa - nopirku APTUMSUMS; tad devos uz 6.tramvaju, lai brauktu uz t/p ALFA. Uz turieni man tētis atbrauca pakaļ. Devāmies uz mājām. Tagad esmu Mežciemā, pārdomāju notikumiem pārpilno dienu un taisu auskariņus. Mūzika skan. Mmm, super. :)

P.S. Nopietni, daudzi mani nepazina ar jauno matu krāsu. He, he.!

Taču, šodien galvenais uzsvars bija uz izlaidumu, jā, tieši uz to...
IZDEVIES.
Drīz jau atkal jādodās čučēt.. Arlabunakti.
-
Ak, jā.. Vēl jānoskrien lejā, jāsataisa tēja, zemeņu.. mm..
..jau skrienu! :p

Ir nu gan dieniņa!!

Čau, visiem. Jā, tā nu ir sanācis, ka arī es šeit beidzot esmu un rakstu to, kā man ir gājis. Paldies tiem, no kuriem smēlos iedvesmu visam šim.
Tātad.. tā nu jau skaitās vakardiena, laikam, bet - 18.jūnijs, ceturtdiena. Viss jau sākās ar to, ka pamodos tikai ap plkst. 12:30. Tas tik tiešām ir vēlu. Laikam biju tik ļoti nogurusi no iepriekšējās nakts.. (Ak jā, aizmirsu pateikt, ka 16.-17.jūnijā pie manis, Mežciemā bija Ances sagaidīšanas party, kurš bija super, tāpēc ļoti vēlu aizgājām gulēt ) .. tāpēc arī tā ar to miegu sanāca. Tālāk sekoja vēl kārtējā čammāšanās pa māju, reāli, neko neizdarot. Un jau bija puspieci. Aptverot, ka jau pēc trīsdesmit minūtēm ir jābūt treniņā, sāku taisīties ātrāk. Labi. Aizgāju, notrenējos, aizbraucu uz Dominu, kur bija mamma, braucām mājās. Sākās trakākais(!). Ko darīt ar matu krāsu! Mammai palīdzēju nokrāsot blondus - kā vienmēr. Seko jautāums, ko darīt man! Blondi vai tumši!? Blondi vai tumši!?
Jā, es to izdarīju. Es nokrāsoju tumšus matus. Kaut cik atpakaļ savu īsto matu krāsu. Tas patiešām ir diezgan liels notikums, jo tik krasas izmaiņas nav gluži viegli pieņemt... Nu ko! Tagad sēžu gultiņā ar savu rozā krāsas sabiedroto - datoru Gauja -, un rakstu savu pirmo ierakstu manā personīgajā dienasgrāmatā (jā, tā es to saucu).

Tik tiešām. Dienas nobeigums ļoti interesants. Visiem arlabunakti, jo ir jau vēls. Atā. Bučas.